-Tu esi laimīga?
-Jā, esmu.
-Un, kā?
-Labāk. :)
Cilvēks, kurš ir pie pilnas saprašanas un garīgi vesels nekad nevar būt pilnībā laimīgs. Vienmēr ir tā apziņa, ka tomēr kaut kas nav. Bet es, es laikam esmu laimīga. Ir sīkumi, kas varētu būt labāki, bet, tie taču ir tikai sīkumi. Mazas, nenozīmīgas vienības. Dažreiz pat ir mazliet bail no šīs sireālās laimes sajūtas. Tā ir tāda reibinoša lieta. Liekas, ka varētu būt arī paģiras. Laime reibina. Reibina mīļa cilvēka novēlētie saldie sapņi. Reibina vasaras smarža siltos vakaros. Arī dejā sagrieztās piruetes reibina un liek aizturēt elpu, lai...sajustu kāda cita elpu. Dzīvība šovasar ir vairāk kā parasti. Dzīve liekas mazliet pilnīgāka, sulīgāka.
Tas viss laikam sākas tajā brīdī, kad cilvēks iemācās palaist vaļā nevajadzīgo, pasmaidīt par iespēju būt veselam un novērtēt tos labo, kas padara ikdienu krāsaināku. Novērtēt cilvēku laipnību, smaidu, palīdzību un, arī pašam nekad neatteikt. Es nezinu kā to visu sauc. Man ir mazliet bail, bet vajag jau uzdrīkstēties, ne? Uzdrīksties būt laimīgs un neatteikt dzīvei!
http://www.youtube.com/watch?v=p5qnQL-KytM
