Šoreiz par to suni, kurš pacietīgi gaidīja saimnieku ar siltajām un stiprajām rokām. Zini, sagaidīja.
Tieši tad, kad viss jau bija beidzies un tukšums šķietami sagūstījis jau tik ļoti, ka ne gala, ne malas skumjām, vientulībai, bezcerībai. Tikai iet, skriet, darīt, nedomāt, neļauties. Viss ar "ne". Galu galā, laikam arī ne-dzīvot.
Tik pazīstams acu skaties, smaids, un pasaule sabrūk miljons gabalos. Viss loģiskais kļūt neloģisks un gribas zināt to, kapēc tagad. Kapēc ne pirms gada, diviem. Kapēc tieši tas brīdis ir īstais un ne citi?
Jo īstais brīdis, ja pienāk par ātru, tad nav īstais. Tad kaut kas nesaiet, pietrūkst kāda puzles gabaliņa un bildi nevar salikt. Wrong timing, they say.
Tagad laiks ir pareizs. Pareizi garšo kafija no rītiem, pareizi uzsnieg sniegs Ziemassvētkos un pasaule griežas maziem aplīšiem. Brīnumiem noticēt, otrajām iespējām. Jeb trešajām?
2014. māca, ka jāpalaiž tie, kuri palikuši pagātnē un tie, kuri liek sāpēt visām ķermeņa šūnām. Mazliet jāmīl sevi, lai citi to var darīt. Kā arī, noticēt brīnumam. Viss būs, esi pacietīga.
