50x6

Liels, silts spēks. Mīļas brūnas acis un smaids, kas liek kautrīgai ierušināties atpakaļ zem segas. Nekādu ilgtermiņa solījumu, tikai tūlītēja laime. Jackpot'a sajūta. Un tas viss no viena pilnīgi reāla, dzīva un elpojoša cilvēka. Neviens neteica, ka būs viegli, bet ir tā vērts. Labāk grūti un skaisti, nekā viegli un ar vilšanos.

cudweed

'cause we can

Pajautā man, kāds ir bijis 2014. gads. Un tu dzirdēsi klusumu. Mazliet sāpīgu, tukšu, taču beigās piepildītu ar mazu brīnumiņu sajūtu un atziņu, kas viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek..

Šoreiz par to suni, kurš pacietīgi gaidīja saimnieku ar siltajām un stiprajām rokām. Zini, sagaidīja. 
Tieši tad, kad viss jau bija beidzies un tukšums šķietami sagūstījis jau tik ļoti, ka ne gala, ne malas skumjām, vientulībai, bezcerībai. Tikai iet, skriet, darīt, nedomāt, neļauties. Viss ar "ne". Galu galā, laikam arī ne-dzīvot. 

Tik pazīstams acu skaties, smaids, un pasaule sabrūk miljons gabalos. Viss loģiskais kļūt neloģisks un gribas zināt to, kapēc tagad. Kapēc ne pirms gada, diviem. Kapēc tieši tas brīdis ir īstais un ne citi?
Jo īstais brīdis, ja pienāk par ātru, tad nav īstais. Tad kaut kas nesaiet, pietrūkst kāda puzles gabaliņa un bildi nevar salikt. Wrong timing, they say.

Tagad laiks ir pareizs. Pareizi garšo kafija no rītiem, pareizi uzsnieg sniegs Ziemassvētkos un pasaule griežas maziem aplīšiem. Brīnumiem noticēt, otrajām iespējām. Jeb trešajām?

2014. māca, ka jāpalaiž tie, kuri palikuši pagātnē un tie, kuri liek sāpēt visām ķermeņa šūnām. Mazliet jāmīl sevi, lai citi to var darīt. Kā arī, noticēt brīnumam. Viss būs, esi pacietīga.


Cudweed

don't worry

all in the blink of an eye... i'll never forget it..

Pirmās reizes ir tās, kuras vienmēr būs pirmās. Visīpašākās, skaistākās un arī tās, kas visvairāk sāp.

Trolejbusa tumšajos logos atspoguļojās sarkanas, asaru pilnas acis. Pasažieru neizpratne mijās ar līdzjūtīgiem acu skatieniem un vēlmi uzzināt, kas noticis. Vakars klusēja un asaras nebeidza savu ceļu lejup. Sekoja liela, smaga nopūta. Tik ļoti sāpēja. Brīnumi, smaidi, maģiskie brīži un siltums šoreiz sita sāpīgāk par visu citu. Dotās cerības, solījumi grieza un skrāpēja. Pilnīga bezizeja, tukšums un tikai viens jautājums par to, kā tik vienkārši viss var beigties. Kā kaut kas tik liels un šķietami īsts var izbeigties?

Mākslīgs smaids, skaļi un neīsti smiekli. Trīcošas rokas. Klusa cerība par to, ka varbūt tās nav beigas. Naivi. Pēdējais apskāviens. Tik ātrs un neveikls, it kā nebūtu iepriekš nekas bijis. Nekādas tuvības.

Kaudze ar darbiem, bagāta sociālā dzīve un tikai skriet, skriet un skriet. Neko nejust. Tikai skaistos brīžos nav ar ko dalīties un tad tā smagi iesāpās. Bet uzliekam smaidu un skrienam tālāk. Kad darbi paliek mazāk, tad acis meklē tukšās vietas, kuras agrāk bija pilnas un nesaprot, ar ko lai viņas aizpilda. Visas lietas, vietas un stūrīši pilni ar atmiņām un, uzturoties tur, ir grūti nedomāt, aizmirst. Plauktos stāv gaiši zilas lentas, uz skapja guļ lauva un plaukta dziļumā iestumta Ziemassvētku krūze. Sintētisks prieks un plastmasas laime. 

Tagad vēli, brīvi vakari. Skumjas dziesmas. Saulrieti, kas ir tikai man. Lietus arī man. Mācība neticēt lojalitātei, godīgumam. Apziņa, ka ne visi izprot šo jēdzienu nozīmi, kā arī īsti nepazīst cieņu. Patīkami, ka Tu zini, ko Tas nozīmē. Svarīgi ir nepievilt pašai sevi. Tas gan nemazina rūgtumu. Šim visam saldumam, tāda rūgta pēcgarša. 

Tagad mazliet sals. Galvenais nepadoties. Svinēt dzīvi. Atrast kaut mazliet laimes, prieka. Bet visu īstu, bez sintētikas, plastmasas, bez mākslīgiem un ausīs griezošiem smiekliem. Lūdzu. 

Veiksmi. Es Tev ticu! :)

cudweed

atrast un nepazaudēt

Ārā lija lietus, taču kalendārs rādīja Janvāri. Sniegs bija tikai fantāzija, sapņi. Nelaidās cauri krītošām sniegpārslām arī tauriņi. Tikai lietus. Veido peļķēs savus mīlīgos rinķīšus, atstāj lāses uz cilvēku mēteļiem un rada mūziku, kas nepārspēj nevienu citu. Vai ir kāds prieks no tā visa tagad? Janvārī? -Jā. 

Prieku var atrast visās pasaules lietās, vietās. Ir jāprot tikai tas ieraudzīt. Mazāk vai vairāk, bet pozitīvā puse ir pilnīgi visam. Bez izņēmumiem.

Cudweed

divi nulle viens trīs

Pirms gada skanēja Ellie Goulding un es cerēju sagaidīt Ziemassvētku brīnumu.
Šodien, domājot par visu 2013.gadu es saprotu, ka tas brīnums atnāca. Viņš nāca visu gadu. Ne vienmēr bija viegli, ne vienmēr smilšu kaste atradās saulainajā pusē. Lija lietus un šķietami nebeidzami dubļi smērēja.
Bet, no kļūdām mācās. Dzīve ir viena lieliska pieredze. Viss ir noderīgs.
Patīkami pasmaidīt par izmantotajām iespējām. Šķiet, ka neizmantotu nav bijis. Viss ir paņemts un ir noderējis. Gandarījums. Tieši šādām ir jābūt gada beigām. Ar tieši šo sajūtu.
Bija man brīnums. Galvenais ir ticēt. Sev, Tev, Jums, Mums. jā, MUMS!
All I Want For Christmas Is YOU! xoxo.


Kādu rītu viņa piecēlās un, paskatījusies visapkārt, pasmaidīja. Tik ļoti silta elpa, siltas rokas. Viss silts.
Nebeidzami smiekli, smaidi, apskāvieni. Pasaule bija sākusi griezties pavisam citā virzienā. Nepazīstamā, taču ļoti patīkamā. Katrs mirklis kļuva par piedzīvojumu. Realitāte kļuva daudz labāka par sapņiem. Vārdi un teikumi, kas izteikti pa īstam kļuva daudz, daudz labāki par īsziņām.Un tas ir tikai sākums.

Cudweed

watch me fall, down to earth

Ir lietas, kas ar laiku atrisinās pašas. Ja kaut kas nav skaidrs, tad drīz tas mainās un atnāk kāds, kurš parāda kā vajag un, kapēc nekas nesanāk. Jau kuro reizi atduros pret atziņu, ka visi satiktie cilvēki mūsu dzīvēs veic kādu uzdevumu vai vienkārši liek saprast to, kas īsti ir tas, ko gribas. Kā arī atvērt acis tam, ko īsti negribas. Nekas, pilnīgi nekas nenotiek tāpat vien. Paldies par to. Bija garš, burvīgs mēnesis darot pilnīgi neiedomājams lietas. Viss bija tik ideāli un pat vēl mazliet vairāk. Bet visu laiku, lai kas arī notiktu, tomēr bija tā sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajag. Šķita, ka pietrūkst kāds maznozīmīgs sīkums, kurš, laikam, nemaz tik mazs nebija. 

Lai arī viss tagad būs daudz savādāk. Ir patīkami apzināties, ka vismaz kāda lieta šajā dzīvē nokārtojas. 

Vakardien nesanāca 7x mērīt. Tikai griezu,griezu un diezgan labi nogriezu. Sekas neprognozējamas, taču, tas noteikti neko nemainīs. Nakts bija tiešām laba. Pat mazliet vairāk kā laba. Un nekas nepietrūka. Visa bija pietiekoši. Es ceru, ka pietiks vēl kādam laikam. Muļķa mierinājums? Cerība? ko? nē, saulīt! Būs labi! :)))

Cudweed

Ko Tu esi iemācījusies?

Daudz.Un paldies par to. Paldies par mīļumu. Paldies par pacietību. Paldies par visu, par sajūtu, ka pasaule ir savādāka un, ka dzīve izdodas. Neviens jau nesaka, ka tā beidza izdoties. Taču, turpmāk tā izdosies mazliet savādāk.

Ir zināmi tukšumi, taču tā tam ir jābūt. Īsti nezinu, ko lai ar tiem tukšumiem iesāk. Ar ko lai viņus aizpilda? Laiks it kā aizpildot visu. Gan jau, ka arī šoreiz.Bez "varbūt". Vispār, sasodīts apjukums. Kārtējā miskaste, kura sagādā pāris domu pilnus brīžus.

Paldies. Viss notiek tieši tā, kā tam vajag notikt. Cilvēki nāk un iet. Visi atstāj pēdiņas mūsu sirsniņās. Labas, sliktas, lielas vai mazas, taču visi to izdara. Dažas pēdiņas sāp vairāk par citām, taču...tas tāpēc, lai mēs neaizmirstu par skaistajiem mirkļiem, kas bijuši.Nekad.

Cudweed