Pirmās reizes ir tās, kuras vienmēr būs pirmās. Visīpašākās, skaistākās un arī tās, kas visvairāk sāp.
Trolejbusa tumšajos logos atspoguļojās sarkanas, asaru pilnas acis. Pasažieru neizpratne mijās ar līdzjūtīgiem acu skatieniem un vēlmi uzzināt, kas noticis. Vakars klusēja un asaras nebeidza savu ceļu lejup. Sekoja liela, smaga nopūta. Tik ļoti sāpēja. Brīnumi, smaidi, maģiskie brīži un siltums šoreiz sita sāpīgāk par visu citu. Dotās cerības, solījumi grieza un skrāpēja. Pilnīga bezizeja, tukšums un tikai viens jautājums par to, kā tik vienkārši viss var beigties. Kā kaut kas tik liels un šķietami īsts var izbeigties?
Mākslīgs smaids, skaļi un neīsti smiekli. Trīcošas rokas. Klusa cerība par to, ka varbūt tās nav beigas. Naivi. Pēdējais apskāviens. Tik ātrs un neveikls, it kā nebūtu iepriekš nekas bijis. Nekādas tuvības.
Kaudze ar darbiem, bagāta sociālā dzīve un tikai skriet, skriet un skriet. Neko nejust. Tikai skaistos brīžos nav ar ko dalīties un tad tā smagi iesāpās. Bet uzliekam smaidu un skrienam tālāk. Kad darbi paliek mazāk, tad acis meklē tukšās vietas, kuras agrāk bija pilnas un nesaprot, ar ko lai viņas aizpilda. Visas lietas, vietas un stūrīši pilni ar atmiņām un, uzturoties tur, ir grūti nedomāt, aizmirst. Plauktos stāv gaiši zilas lentas, uz skapja guļ lauva un plaukta dziļumā iestumta Ziemassvētku krūze. Sintētisks prieks un plastmasas laime.
Tagad vēli, brīvi vakari. Skumjas dziesmas. Saulrieti, kas ir tikai man. Lietus arī man. Mācība neticēt lojalitātei, godīgumam. Apziņa, ka ne visi izprot šo jēdzienu nozīmi, kā arī īsti nepazīst cieņu. Patīkami, ka Tu zini, ko Tas nozīmē. Svarīgi ir nepievilt pašai sevi. Tas gan nemazina rūgtumu. Šim visam saldumam, tāda rūgta pēcgarša.
Tagad mazliet sals. Galvenais nepadoties. Svinēt dzīvi. Atrast kaut mazliet laimes, prieka. Bet visu īstu, bez sintētikas, plastmasas, bez mākslīgiem un ausīs griezošiem smiekliem. Lūdzu.
Veiksmi. Es Tev ticu! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru