maziem, gausiem soļiem tu nāci un skatījies tik ļoti, ka palika bail. dziļas, tumši zilas acis dedzināja manus piesarkušos vaigus un urbās manās domu velvēs. man nebija nekas, ko dot pretīm. man nebija ar ko cīnīties pret šo skaistumu. man bija tikai manas neizteiksmīgi pelēkās acis un piesarkušie vaigi. novērsos. tas varbūt nepalīdz uzvarēt, bet ir vieglāk.
tavi mazie soļi ir pārsteidzoši ātri. tu nekusties, bet ainava mainās. arī domas mainās. tu jau esi klāt. ieurbis savus kaulainos pirkstus manā aukstajā rokā. es gribu lai tu klusē, bet tu nikni izkliedz vienīgos vārdus, kurus mēs jebkad bijām, būsim un esam pārmijuši - "Pavācies nost no ceļa! Es netieku garām." tad es sabijos un atbrīvoju vietu uz ietves. laikam nav pieklājīgi stāvēt te, pa vidu un nekustēties. cilvēki steidzās. pat tie, ar zilajiem acu spoguļiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru