divi nulle viens trīs

Pirms gada skanēja Ellie Goulding un es cerēju sagaidīt Ziemassvētku brīnumu.
Šodien, domājot par visu 2013.gadu es saprotu, ka tas brīnums atnāca. Viņš nāca visu gadu. Ne vienmēr bija viegli, ne vienmēr smilšu kaste atradās saulainajā pusē. Lija lietus un šķietami nebeidzami dubļi smērēja.
Bet, no kļūdām mācās. Dzīve ir viena lieliska pieredze. Viss ir noderīgs.
Patīkami pasmaidīt par izmantotajām iespējām. Šķiet, ka neizmantotu nav bijis. Viss ir paņemts un ir noderējis. Gandarījums. Tieši šādām ir jābūt gada beigām. Ar tieši šo sajūtu.
Bija man brīnums. Galvenais ir ticēt. Sev, Tev, Jums, Mums. jā, MUMS!
All I Want For Christmas Is YOU! xoxo.


Kādu rītu viņa piecēlās un, paskatījusies visapkārt, pasmaidīja. Tik ļoti silta elpa, siltas rokas. Viss silts.
Nebeidzami smiekli, smaidi, apskāvieni. Pasaule bija sākusi griezties pavisam citā virzienā. Nepazīstamā, taču ļoti patīkamā. Katrs mirklis kļuva par piedzīvojumu. Realitāte kļuva daudz labāka par sapņiem. Vārdi un teikumi, kas izteikti pa īstam kļuva daudz, daudz labāki par īsziņām.Un tas ir tikai sākums.

Cudweed

watch me fall, down to earth

Ir lietas, kas ar laiku atrisinās pašas. Ja kaut kas nav skaidrs, tad drīz tas mainās un atnāk kāds, kurš parāda kā vajag un, kapēc nekas nesanāk. Jau kuro reizi atduros pret atziņu, ka visi satiktie cilvēki mūsu dzīvēs veic kādu uzdevumu vai vienkārši liek saprast to, kas īsti ir tas, ko gribas. Kā arī atvērt acis tam, ko īsti negribas. Nekas, pilnīgi nekas nenotiek tāpat vien. Paldies par to. Bija garš, burvīgs mēnesis darot pilnīgi neiedomājams lietas. Viss bija tik ideāli un pat vēl mazliet vairāk. Bet visu laiku, lai kas arī notiktu, tomēr bija tā sajūta, ka kaut kas nav tā kā vajag. Šķita, ka pietrūkst kāds maznozīmīgs sīkums, kurš, laikam, nemaz tik mazs nebija. 

Lai arī viss tagad būs daudz savādāk. Ir patīkami apzināties, ka vismaz kāda lieta šajā dzīvē nokārtojas. 

Vakardien nesanāca 7x mērīt. Tikai griezu,griezu un diezgan labi nogriezu. Sekas neprognozējamas, taču, tas noteikti neko nemainīs. Nakts bija tiešām laba. Pat mazliet vairāk kā laba. Un nekas nepietrūka. Visa bija pietiekoši. Es ceru, ka pietiks vēl kādam laikam. Muļķa mierinājums? Cerība? ko? nē, saulīt! Būs labi! :)))

Cudweed

Ko Tu esi iemācījusies?

Daudz.Un paldies par to. Paldies par mīļumu. Paldies par pacietību. Paldies par visu, par sajūtu, ka pasaule ir savādāka un, ka dzīve izdodas. Neviens jau nesaka, ka tā beidza izdoties. Taču, turpmāk tā izdosies mazliet savādāk.

Ir zināmi tukšumi, taču tā tam ir jābūt. Īsti nezinu, ko lai ar tiem tukšumiem iesāk. Ar ko lai viņus aizpilda? Laiks it kā aizpildot visu. Gan jau, ka arī šoreiz.Bez "varbūt". Vispār, sasodīts apjukums. Kārtējā miskaste, kura sagādā pāris domu pilnus brīžus.

Paldies. Viss notiek tieši tā, kā tam vajag notikt. Cilvēki nāk un iet. Visi atstāj pēdiņas mūsu sirsniņās. Labas, sliktas, lielas vai mazas, taču visi to izdara. Dažas pēdiņas sāp vairāk par citām, taču...tas tāpēc, lai mēs neaizmirstu par skaistajiem mirkļiem, kas bijuši.Nekad.

Cudweed

a bit of happiness

-Tu esi laimīga? 

-Jā, esmu.

-Un, kā?

-Labāk. :)

Cilvēks, kurš ir pie pilnas saprašanas un garīgi vesels nekad nevar būt pilnībā laimīgs. Vienmēr ir tā apziņa, ka tomēr kaut kas nav. Bet es, es laikam esmu laimīga. Ir sīkumi, kas varētu būt labāki, bet, tie taču ir tikai sīkumi. Mazas, nenozīmīgas vienības. Dažreiz pat ir mazliet bail no šīs sireālās laimes sajūtas. Tā ir tāda reibinoša lieta. Liekas, ka varētu būt arī paģiras. Laime reibina. Reibina mīļa cilvēka novēlētie saldie sapņi. Reibina vasaras smarža siltos vakaros. Arī dejā sagrieztās piruetes reibina un liek aizturēt elpu, lai...sajustu kāda cita elpu. Dzīvība šovasar ir vairāk kā parasti. Dzīve liekas mazliet pilnīgāka, sulīgāka. 

Tas viss laikam sākas tajā brīdī, kad cilvēks iemācās palaist vaļā nevajadzīgo, pasmaidīt par iespēju būt veselam un novērtēt tos labo, kas padara ikdienu krāsaināku. Novērtēt cilvēku laipnību, smaidu, palīdzību un, arī pašam nekad neatteikt. Es nezinu kā to visu sauc. Man ir mazliet bail, bet vajag jau uzdrīkstēties, ne? Uzdrīksties būt laimīgs un neatteikt dzīvei! 

 http://www.youtube.com/watch?v=p5qnQL-KytM

Cudweed

that feeling that doesnt go away just did/ or no

Ir tādi rīti, kuri smaržo pēc iepriekšējā vakara vīna, smiekliem. Pilnīgi bezspēcīgi un pretīgi. Liekas, ka problēmas miljons veidos ir palikušas daudz vairāk. Visa kā ir tik daudz un tajā pašā brīdī nav pilnīgi nekā. Tikai melns tukšums. Cik nu melns tas var vispār būt saules pilnos rītos. Bet tas laikam ir pat vēl sāpīgāks melnums. Gribētos ļaut visam vienkārši aiziet. Sākt no jauna. Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai sāktu kaut ko no jauna? Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai smadzenes saprastu, ka nevajag domāt par to, kas bija? Kā lai ieskaidro sev, ka tas, kas bijis, tas ir bijis un nekad tā vairs nebūs. Lai arī gribas vēl mazliet būt komfortā. Būt tur, kur bija tik labi. Būt ar to, kurš lika smaidīt un iet gulēt ar sajūtu, ka ir kāds, kuram tu tieši šobrīd esi vajadzīgs.

Skumji, kad šī nav pirmā reize. Tas atgādina pārāk naivu un uzticīgu suni, kuram patīk visi, kas viņu paglauda. Bet beigās viņš tomēr sēž viens pats uz tukšas ielas, tumsā un nav neviena. Garām gājuši tik daudzi, bet neviens nav paņēmis viņu līdzi. Bet suns ir arī pacietīgs un turpina gaidīt. Kad viņš sapratīs, ka jāiet projām, jābeidz gaidīt. Imants Ziedonis teica, ka labs nāk ar gaidīšanu, bet gaidot kādu tā var sagaidīt tikai savu zārku. Es negribu.

Ņem mani līdzi. Es zinu, ka tavas rokas ir pietiekoši stipras, lai to izdarītu. Un piedod, ka reiz tev iekodu, es tā vairāk nekad nedarīšu. Tikai nāc, lūdzu, vēlreiz. Izdzēs manu tumsu, paņem mani prom no tukšās ielas un parādi man siltumu. Spēcīgu, pilnīgu un tādu, kas liek visām ķermeņa šūniņām gribēt vēl. 

šis bija par atlaišanu, bet nesanāca. jau atkal. kas velk atpakaļ? kas liek gaidīt? kapēc?

cudweed

3

Neviens nezina, kur esmu es. Neviens arī nezina to, kur ir viņš pats.
Tu varbūt zini, bet es tiešām nezinu. Šodiena ir tā diena, kad es nezinu. Nezinu to, kur būt vai nebūt. Un vai esmu šeit vai kaut kur citur. Vienīgais, ko saprotu, ir tas, ka ESMU.

Dzīve dažreiz liekas sarežģīta. Jeb nē? Cilvēki paši visu sarežģī. Saredz mazos sīkumus un padara tos lielus un nozīmīgus, lai gan tā nemaz nav. Mēs redzam to, ko gribam redzēt. Pataisam vēlamo par esošo. Beigās saprotam, ka nekas jau nav un tad liekas-dzīve ir sarežģīta, grūta. Atkal neesam dabūjuši to, ko gribējām un dzīve beigusies. Bet viss taču ir tieši tā, kā tam ir jābūt. Dzīve nav grūta, dzīve ir pareiza.

Es nedabūju to, ko gribēju, bet varbūt tieši tāpēc, ka tas man nebija vajadzīgs. Visas garām palaistās iespējas nonāk savā vietā-nekur. Un tā tam ir jābūt, jo tas ir vienīgais veids kā kādam kaut ko iemācīt. Kļūdas, neveiksmes ir visvērtīgākas, jo māca kā būt labākiem. Māca būt gataviem tam brīdim, kurš būs svarīgāks par iepriekšējo reizi. Jo šoreiz tu ar smaidu sejā zināsi kā rīkoties un kļūdu nebūs. Viss saies, jo viss vienmēr saiet!

Es esmu, dzīve ir pareiza un viss vienmēr saiet.
Sliktu dienu nav. Nav arī problēmu. Mums tikai ir jāmaina veids kā skatamies uz notiekošo.

Sapņi ir domāti, lai tos piepildītu

Sievietei nav jāsaprot vīrietis un vīrietim nav jāsaprot sieviete. Tā ir vislabāk un pareizāk. Brīdī, kad kāda no pusēm spēj pateikt, ka nesaprot otru, viss ir saprasts.  Pēc šīs domas izlasīšanas man pazuda jautājumi. Ieslēdzu mirdzumu acīs un sapratu, ka viss ir viens. Un viss ir pareizi.

No rīta sev apsolīju, ka šī diena būs lieliska. Tāda viņa bija. Vispareizāk no rītiem, jau uzreiz pēc piecelšanās, ir , noskaņot sevi pozitīvā un harmoniskā frekvencē. Priecāties par sīkumiem. Izdzīvot savus sapņus un noticēt tiem. Tad viss izdodas. Man bija lieliska diena.

Es lieku komatus, domuzīmes, man šodien punktu nav. Manā dzīvē vispār punktu nav. Ir dažas daudzpunktes. Bet to tukšo, vientuļo sīkumiņu man nav    

Tik daudz dalītu domu, sajūtu, emociju. Tās gan man ir!

Cudweed