Ir tādi rīti, kuri smaržo pēc iepriekšējā vakara vīna, smiekliem. Pilnīgi bezspēcīgi un pretīgi. Liekas, ka problēmas miljons veidos ir palikušas daudz vairāk. Visa kā ir tik daudz un tajā pašā brīdī nav pilnīgi nekā. Tikai melns tukšums. Cik nu melns tas var vispār būt saules pilnos rītos. Bet tas laikam ir pat vēl sāpīgāks melnums. Gribētos ļaut visam vienkārši aiziet. Sākt no jauna. Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai sāktu kaut ko no jauna? Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai smadzenes saprastu, ka nevajag domāt par to, kas bija? Kā lai ieskaidro sev, ka tas, kas bijis, tas ir bijis un nekad tā vairs nebūs. Lai arī gribas vēl mazliet būt komfortā. Būt tur, kur bija tik labi. Būt ar to, kurš lika smaidīt un iet gulēt ar sajūtu, ka ir kāds, kuram tu tieši šobrīd esi vajadzīgs.
Skumji, kad šī nav pirmā reize. Tas atgādina pārāk naivu un uzticīgu suni, kuram patīk visi, kas viņu paglauda. Bet beigās viņš tomēr sēž viens pats uz tukšas ielas, tumsā un nav neviena. Garām gājuši tik daudzi, bet neviens nav paņēmis viņu līdzi. Bet suns ir arī pacietīgs un turpina gaidīt. Kad viņš sapratīs, ka jāiet projām, jābeidz gaidīt. Imants Ziedonis teica, ka labs nāk ar gaidīšanu, bet gaidot kādu tā var sagaidīt tikai savu zārku. Es negribu.
Ņem mani līdzi. Es zinu, ka tavas rokas ir pietiekoši stipras, lai to izdarītu. Un piedod, ka reiz tev iekodu, es tā vairāk nekad nedarīšu. Tikai nāc, lūdzu, vēlreiz. Izdzēs manu tumsu, paņem mani prom no tukšās ielas un parādi man siltumu. Spēcīgu, pilnīgu un tādu, kas liek visām ķermeņa šūniņām gribēt vēl.
