Ir tas teiciens par to, ka ja cilvēks labi grib, viņš var visu. Nonācu pie tādas atklāsmes arī sevī.
Ir daudzas lietu, kuras man gribētos sasniegt, bet beigās es to vnk neizdaru. Un tagad es saprotu, ka tas laikam man nebija vajadzīgs, ja jau netika izdarīts. Vispār paveikt var visu, vajag tikai zināt ko gribēt un mācēt atteikties no tām mirkļa iegribām, kas tikai piesārņo domas. Tātad cilvēks patiešām ir spējīgs uz visu. Viņš ir spējīgs iegūt visu un visus, ja vien viņam to ļoti vajag. Es arī varu. Vienīgais, neesmu vēl izdomājusi, ko īsti man vajag. Jo uz doto brīdi man ir labi kā ir.
Tas notiek reti, taču šobrīd es laikam patiesi varu atzīt, ka esmu mazliet laimīga. :)
He. Mans otrais ieraksts. Un šoreiz veltīts tam, kas vienmēr ir mani pārsteidzis. Tā ir īpašība vai tieksme, nezinu kā to definēt, taču ir tā, ka mums-cilvēkiem vienmēr ir vajadzīgs tas, ko nevaram dabūt. Un šeit ir runa ne tikai par lietām, bet arī par konkrētām personām-cilvēkiem. To esmu novērojusi gan sevī, gan citos. Un pats dīvainākais ir tas, ka tajā brīdi, kad šis šķietami neiegūstamais ir dabūts, tas vairs nav vajadzīgs. Tas ir tāpat kā ar kurpēm. Tev ir tā sajūta, ka vajag jaunas, tu nomokies, lai atrastu tieši tādas kā gribi un beigās tās izrādās nepraktiskas, neērtas un nostāv skapī līdz pat vecumdienām.., Tā laikam ir ar visu. Cilvēkiem evolūcijas gaitā nav izzudis tas medīšanas instinkts, tieksme iegūt labāko un to nepaturēt. Bieži kaķis noķer peli tikai lai paspēlētos, tāpat ir ar cilvēkiem. (:
***Kāpēc nostāties pret kaislībām? Vai tās nav labākais no
pasaulē esošā? Vai no tām nerodas varonība, entuazisms,
dzeja, mūzika, māksla - vārdu sakot, viss?
Šodiena ir manu atklājumu un domu diena, jo sen jau tas bija pārbaudīts, ka sēžot autobusa pieturā parasti domājas vislabāk. Man tā ir.
1.Cilvēki ir tik dīvaini, tik savādi, tik atšķirīgi. Braucot autobusā kāds pavecs vīrs man sāka stāstīt par savu dzīvi, Svētceļojumiem, par to, kā mainījis savu dzīvi pievēršoties Dievam un, ka jau 7 gadus nedzer. Tāda atklātība un viņš pat mani nepazina. It kā jau nekas tāds arī nav, bet tomēr. Es parasti nerunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem un viņi ar mani arī nē. Taču pēc tās sarunas bija tāda sajūta, it kā kaut kas būtu mainījies. Es izkāpu no autobusa mazliet savādāka. Laikam jau cilvēki mūsu dzīvē neienāk vienkārši tāpat. Katram ir kāds uzdevums, ko viņš paveic. Es nezinu, ko viņš izdarīja vai neizdarīja, bet vielu pārdomām noteikti deva un līdz ar to es nonācu pie noderīgiem secinājumiem. Pieņemšu, ka viņš savu misiju manā dzīvē ir izpildījis!:)
2. Daudziem piemīt tādas īpašības, kuras mani ŠAUSMĪGI kaitina. Piemēram, kad cilvēks runā, viņš nerunā tieši, bet minstinās, it kā visu laiku pārdomājot galvā ko teikt, ko nē, bremzē un no viņa teiktā beigās neko nevar saprast. Nu re, šodien atklāju, ka runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem daru tieši tāpat. Iznāk tā, ka es pati neesmu labāka par tiem, kuriem parasti piekasos par to, ka nerunā skaidri. Un tad es sāku domāt, ka varbūt ir arī citas lietas, kas man nepatīk citos un kas piemīt man pašai, tikai es to nepamanu. Te laikam der tas teiciens par skabargām citu acīs un baļķi savējā. Lai gan nekas tāds nenāca prātā, tomēr nākamreiz padomāšu, pirms kādam piekasīšos par to, kāds viņš ir. Es jau nezinu, kāda citiem esmu es, jeb kāda es esmu sev.?
3.Stāvot pieturā un ēdot saldējumu piebrauca autobuss no kura izkāpa pasažieri un arī šoferis, lai uzsmēķētu. Kā vienmēr, nopētīju autobusā sēdošos cilvēkus un apstājos pie vīrieša, kurš nenovērsdams acis skatījās uz mani. Es pasmaidīju-viņš pasmaidīja-es sāku smieties-viņš sāka smieties un tad es aizrijos pati ar savām siekalām un sāku klepot. Bet ne jau par to.. ;D Galvenais jau ir tas, ka tik vienkārša lieta kā smaids var izraisīt otrā cilvēka tik pozitīvas emocijas. Vispār tās reizes, kad kāds svešinieks vienkārši tev uzsmaida ir tik saviļņojošas. Viens tāds smaids var pārvērst dienu līdz nepazīšanai. Jo nu, autobuss aizbrauca, bet smaids manā sejā tik un tā palika.
***Jūs nodarbina jautājums: „Kā lai kļūstu laimīgs, ja esmu nelaimīgs?” Patiesi, jūtām nepavēlēsi, bet domām, vārdiem un rīcībai var arī pavēlēt. Izdariet kaut ko vienkāršu, ļaujiet vaļu labām domām, sakiet labus vārdus, izturieties tā, it kā būtu laimīgi, pat, ja nav iekšējās laimes sajūtas.
Pakāpeniski dvēseles iekšējais prieks uzvarēs, izlauzīsies uz āru.
