Autobusi un pieturas.

Šodiena ir manu atklājumu un domu diena, jo sen jau tas bija pārbaudīts, ka sēžot autobusa pieturā parasti domājas vislabāk. Man tā ir.

1.Cilvēki ir tik dīvaini, tik savādi, tik atšķirīgi. Braucot autobusā kāds pavecs vīrs man sāka stāstīt par savu dzīvi, Svētceļojumiem, par to, kā mainījis savu dzīvi pievēršoties Dievam un, ka jau 7 gadus nedzer. Tāda atklātība un viņš pat mani nepazina. It kā jau nekas tāds arī nav, bet tomēr. Es parasti nerunāju ar nepazīstamiem cilvēkiem un viņi ar mani arī nē. Taču pēc tās sarunas bija tāda sajūta, it kā kaut kas būtu mainījies. Es izkāpu no autobusa mazliet savādāka.  Laikam jau cilvēki mūsu dzīvē neienāk vienkārši tāpat. Katram ir kāds uzdevums, ko viņš paveic. Es nezinu, ko viņš izdarīja vai neizdarīja, bet vielu pārdomām noteikti deva un līdz ar to es nonācu pie noderīgiem secinājumiem. Pieņemšu, ka viņš savu misiju manā dzīvē ir izpildījis!:) 

2. Daudziem piemīt tādas īpašības, kuras mani ŠAUSMĪGI kaitina. Piemēram, kad cilvēks runā, viņš nerunā tieši, bet minstinās, it kā visu laiku pārdomājot galvā ko teikt, ko nē, bremzē un no viņa teiktā beigās neko nevar saprast. Nu re, šodien atklāju, ka runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem daru tieši tāpat. Iznāk tā, ka es pati neesmu labāka par tiem, kuriem parasti piekasos par to, ka nerunā skaidri. Un tad es sāku domāt, ka varbūt ir arī citas lietas, kas man nepatīk citos un kas piemīt man pašai, tikai es to nepamanu. Te laikam der tas teiciens par skabargām citu acīs un baļķi savējā. Lai gan nekas tāds nenāca prātā, tomēr nākamreiz padomāšu, pirms kādam piekasīšos par to, kāds viņš ir. Es jau nezinu, kāda citiem esmu es, jeb kāda es esmu sev.?

3.Stāvot pieturā un ēdot saldējumu piebrauca autobuss no kura izkāpa pasažieri un arī šoferis, lai uzsmēķētu. Kā vienmēr, nopētīju autobusā sēdošos cilvēkus un apstājos pie vīrieša, kurš nenovērsdams acis skatījās uz mani. Es pasmaidīju-viņš pasmaidīja-es sāku smieties-viņš sāka smieties un tad es aizrijos pati ar savām siekalām un sāku klepot. Bet ne jau par to.. ;D Galvenais jau ir tas, ka tik vienkārša lieta kā smaids var izraisīt otrā cilvēka tik pozitīvas emocijas. Vispār tās reizes, kad kāds svešinieks vienkārši tev uzsmaida ir tik saviļņojošas. Viens tāds smaids var pārvērst dienu līdz nepazīšanai. Jo nu, autobuss aizbrauca, bet smaids manā sejā tik un tā palika. 

***Jūs nodarbina jautājums: „Kā lai kļūstu laimīgs, ja esmu nelaimīgs?” Patiesi, jūtām nepavēlēsi, bet domām, vārdiem un rīcībai var arī pavēlēt. Izdariet kaut ko vienkāršu, ļaujiet vaļu labām domām, sakiet labus vārdus, izturieties tā, it kā būtu laimīgi, pat, ja nav iekšējās laimes sajūtas.
Pakāpeniski dvēseles iekšējais prieks uzvarēs, izlauzīsies uz āru.

Cudweed